Automobiļu bremžu sūkņu vēsturisko fonu un attīstību var izsekot atpakaļ automobiļu izgudrojuma pirmajām dienām. Tajā laikā bremžu sistēma galvenokārt paļāvās uz rokas bremzēm un pēdu bremzēm. Šīs metodes bija ne tikai neērtas darboties, bet arī bieži izraisīja nelaimes gadījumus nepareizas darbības dēļ. Lai atrisinātu šīs problēmas, 1905. gadā Lī J. Sturtevants no Amerikas Savienotajām Valstīm izgudroja vakuuma bremžu sistēmu, kurā vakuuma vakuuma ģenerēšanai tika izmantots vakuuma sūknis, lai bremzes būtu iesaistītā stāvoklī, realizēja transportlīdzekļu bremzēšanas automatizāciju un koordināciju un samazinātu negadījumu parādīšanos. Attīstot automašīnu rūpniecību, bremžu sūknis ir veikts daudzos uzlabojumos. Sešdesmitajos gados tika izgudrots spiediens - atbalstītais bremžu vakuuma sūknis, kas radīja vakuuma spiedienu caur elektrisko vakuuma sūkni, uzlabojot bremžu sistēmas veiktspēju un reakciju. Astoņdesmitajos gados mikro - elektromehānisko sistēmu (MEMS) pielietojums vēl vairāk uzlaboja bremžu sūkņa veiktspēju un kalpošanas laiku. Agrīnā bremžu sistēma galvenokārt bija mehāniska bremzēšana, paļaujoties uz sviru principu bremzēt, izmantojot berzes starp berzes blokiem un riepām. Palielinoties transportlīdzekļa ātrumam, šī vienkāršā mehāniskā bremze pakāpeniski kļuva nespējīga. 1900. gadā Viljams Maybahs izgudroja agrāko bungu bremzi, kas bremzē ar berzi starp berzes plāksni un bremžu bungas iekšējo pusi, kas rotēja ar riteni, bet vēlāk to aizstāja ar disku bremzēm tā karstuma izkliedes un veiktspējas problēmu dēļ. 1902. gadā Frederiks Viljams Lančesters izstrādāja agrākās disku bremzes. Lai arī tas netika plaši izmantots materiālu un tehnisko ierobežojumu dēļ, izstrādājot materiālu tehnoloģiju, disku bremzes pakāpeniski kļuva par galveno.
Mūsdienu bremžu sūkņu tehniskās īpašības ietver elektriskos vakuuma sūkņus, spiediena palīgos sistēmas un mikro - elektromehāniskās tehnoloģijas pielietojumu, kas ievērojami uzlabo bremžu sistēmas veiktspēju un uzticamību.
